Nepilnus piecus procentus no visām publikācijām sporta jomā ir rakstījušas sievietes, un tikai nepilni pieci procenti rakstu un ziņu skar sporta kultūras un sociālos aspektus. Sievietei sportistei ir četras reizes lielākas iespējas, ka viņu intervēs sieviete. Ja viņu vispār intervēs.
Sports, šķiet, pēdējais vīriešu bastions pasaulē, kurā sievietes ir puse no iedzīvotājiem. Sports tomēr nav vīriešu pirts, kur par sievietes klātbūtni būtu jābrīnās. Taču sieviešu sporta žurnālistikā pagaidām tikpat kā nav. Arī kā ziņu subjekti, neatkarīgi no jomas, Eiropā sievietes ir tikai ceturtajā daļā gadījumu.
Kipras “Star Media Group” Sporta departamenta galvenais redaktors Čelens Obens ir pārliecināts, ka sievietes var rakstīt par sportu, “ja reiz viņas var nodarboties ar sportu”. Kiprā par sporta žurnālistēm tradicionāli kļūst bijušās sportistes, viņaprāt, tas ir loģiski, jo, “lai rakstītu par spēli, ir jāzina tās noteikumi”.
Sporta žurnālistiem latiņa ir nolaista nepiedodami zemu, ko apliecina pētījuma dati – 40 procentiem rakstu ir atsauces tikai uz vienu informācijas avotu, 20 procentiem atsauces nav vispār. Nereti sporta žurnālisti atgādina drīzāk fanu vai vecu čomu klubiņu, kas zina, kā pie bāra letes ar apmaksātu kausu rokās pārrunāt lietas ar savējiem un labi jūtas ierastajās divās dobēs, nekreņķējoties, ka viss pārējais dārzs, proti, īstā sporta dzīve, paliek ārpus publikācijām. Tik spēcīgus apgalvojumus izteic Džons Amaeči (John Amaechi), kādreizējais NBA spēlētājs, kas tagad strādā vairākos Lielbritānijas televīzijas kanālos un komentēja arī Londonas Olimpisko basketbola turnīru.
Pārjautājot, kāda ir attieksme, ja par sportu sāk rakstīt sieviete un kā tad ir ar “savējo veču” klubiņu Latvijā, sporta žurnālists Armands Puče atteic: “Nekādi ierobežojumi vai aizspriedumi Latvijā pret šo parādību nav. Nav arī tāda “vīriešu klubiņa” – ir vai nu labi, vai slikti žurnālisti.” A. Puče uzskata, ka ne jau dzimums nosaka, kā skatās uz sporta problemātiku, spēli vai notikumiem – ikviens cilvēks redz to, ko pats vispirms vēlas redzēt. Tas neesot atkarīgs no dzimuma, bet gan no audzināšanas ģimenē un izglītības.
Arī sporta žurnālists Anatolijs Kreipāns atzīst, ka tirgum ir savi noteikumi: “Laikraksta “Sports” vadītājs savulaik mēģināja skriet pret vēju, rakstīt par visu, bet beidzās ar to, ka nevienu tā avīze neinteresēja. Tirgus daudz ko nosaka. Tāpēc jau ir populārākie, izplatītākie, redzamākie sporta veidi, tos grib vairāk. Protams, interesei var un vajag veidot arī par kaut ko citu. Piemēram, par skeletonu savulaik neviens nezināja, ka tāds ir. Tāpat arī florbols. Daudziem liekas, ka nekas nopietns tas nav, bet ieejiet Vācijas, Čehijas mājaslapās – tomēr tas ir pierādījis, ka var ieņemt stabilu nišu, turklāt ir ar labu auru.”
Runājot par sieviešu pārstāvniecību, A. Kreipāns atzīst, ka arī padomju laikā sieviešu reportieru bijis ļoti maz, vairāk saistībā ar sieviešu sporta veidiem. “Tagad arī pat nevaru nosaukt. Tikai puišu vārdi prātā nāk. Un nevaru teikt, ka meitenes nāktu un uzstājīgi klauvētu pie redakcijas durvīm,” atzīst žurnālists. Latvijā nav arī tradīcijas, ka žurnālistikai pievērstos bijušās sportistes. Sievietes kā komentētājas gan tiekot pieaicinātas, piemēram, kamaniņu sportā, daiļslidošanā.
“Sievietes laikam jau vairāk ir pavarda sargātājas. Sportā viss notiek nedēļas nogalē, ar to jārēķinās. Nenormētais darba laiks sanāks pavisam nenormēts. 80 procentos gadījumu to dara cilvēki, kam tas tiešām patīk un nav tikai darbs. Ja neesi diendienā iekšā tajā vidē, nezini problēmas, nevari rakstīt,” atzīst A. Kreipāns.
Plašāk 25. janvāra “Kursas Laikā”!