Vaiņodes jaunieši divās vecuma grupās jau tikuši pie medaļām Latvijas čempionātā. Trīskārtējiem čempioniem gan šogad nācās samierināties ar sudraba godalgu.
Pagājušās nedēļas nogalē Ulbrokā notika Latvijas jaunatnes čempionāta fināli 1991. un 94. gadā dzimušajiem spēlētājiem. 1991. gadā dzimušajiem spēlētājiem mērķis bija ceturto reizi pēc kārtas kļūt par Latvijas čempioniem. Savukārt 1994. gadā dzimušo handbolistu komandai vajadzēja tikt pie sudraba vai bronzas godalgas, pirms sacensībām norādīja Z. Mickus.
1991. gadā dzimušie puiši pārliecinoši pieveica Jūrmalas Sporta skolu (44:27) un Rīgas rajona Sporta skolu (38:27), bet trillera cienīgā mačā zaudēja Aizkraukles rajona Sporta skolai (19:20) un bija spiesti samierināties ar otro vietu.
Skrīveri bija labāk noskaņojušies, vairāk gribēja vinnēt. Alka atriebties par iepriekšējiem gadiem. Ar aizsardzību viss bija kārtībā, bet uzbrukumā veiksme drusku bija pretinieku pusē, saspringto spēli komentē Z. Mickus. Viņš novērojis, ka Skrīveru puiši spēlējuši rupjāk un bezkaunīgāk, uz ko vaiņodnieki nav spējuši atbildēt ar līdzīgu spēli. “Pietrūka bezkaunības,” zaudējumu skaidro Z. Mickus.
Tikmēr 1994. gadā dzimušo vaiņodnieku komanda uzvarēja Aizkraukles rajona Sporta skolu (29:28) un Rīgas rajona Sporta skolu (39:19), bet zaudēja čempioniem – Dobeles rajona vienaudžiem (13:28). Z. Mickus norāda, ka šogad puiši spēruši soli uz priekšu, pērn bija trešā vieta, bet viena uzvara finālā. “Nevaram psiholoģiski pārvarēt Dobeles sindromu,” apgalvo treneris.
Komandas spēlētājs Toms Rubezis stāsta, ka izšķirošajā spēlē sākumā viss bijis kārtībā, bet tad visi sanervozējušies un nevarējuši vairs iemest. “Viņi vienkārši morāli mūs sagrauj. Zemapziņā zinām, ka nevaram uzvarēt,” par dobelniekiem saka T. Rubezis, atgādinot, ka tikai reiz izdevies nospēlēt neizšķirti, bet iepriekšējos divos mačos bijušas sagrāves.
