Jau pēc pusgada lauksaimnieces Ritas saimniecībā Grobiņas novadā nebūs vairs nevienas govs. Viņa saņem pensiju un gatavojas mest mieru saimniekošanai. Zemniece labprāt turpinātu rūpēties vismaz par vienu piena devēju, taču tik daudz piena izlietot nevar.
ANITA KANTĀNE
Latvija jau ir sasniegusi Rietumeiropas lauksaimniekus, kur ražošana koncentrējas lielsaimnieku rokās, pauž zemniece. “Mazo saimniecību iznīcināšana notiek mērķtiecīgi. Pavisam drīz pienāks laiks, kad lauku mājās savām vajadzībām ģimenes lopus vairs neturēs. Bērni tikai zoodārzos un lielsaimniecībās varēs redzēt, kā izskatās mājlopi,” pārliecināta zemniece. Savu vārdu “Kursas Laika” lasītājiem viņa nevēlas atklāt. Pretēji noteikumiem viņa ik pa laikam pārdot pienu no vienīgās govs “bez dokumentiem”. Kaujot cūku ģimenes vajadzībām, ceturtdaļa arvien nonāk pie pircēja. Arī tas notiek “bez dokumentiem”. Nokautā cūka netiek vesta pārbaudei uz laboratoriju, pircējs to zina, taču tas viņu nebaida. “Īsta lauku gaļas garša. Es zinu, ko tas nozīmē, un manas cūkgaļas pircējs arī,” pārliecināta Rita.
Jaunie pametuši dzimto pusi
“Mēs beidzam saimniekot un zemi iznomājam,” atzīst lauksaimniece. Oficiāli zemnieku saimniecība vēl nav likvidēta, bet visticamāk tas būs jādara. Pašlaik kūtī piecpadsmit lopu vietā ir viena govs, taču nākamo pavasari saimniecībā nesagaidīs arī tā. “Neturēsim pat sev. Labprāt turētu, bet paši nevaram tik daudz piena izlietot. Man nav, kur izslaukto likt – spainis rītā un spainis vakarā. Bērni dzīvo pilsētā, viņiem braukt uz laukiem pēc piena produktiem neatmaksājas. Šovakar pa taisno cūkām pienu ieliešu. Agrāk es kaut ko tādu iedomāties nevarēju,” pauž sieviete.
Kūtī vēl aug cūkas – tās audzēs, kamēr pietiks spēka. “Pienāks laiks, kad mēs nevarēsim arī cūku izaudzēt, paliekam veci. Jaunie laukos negrib dzīvot. Ja mēs nebūtu attīstījušies tādā virzienā, kā tas ir noticis, daudzās mājās joprojām saimniekotu un cilvēki daudz mazāk būtu izbraukuši uz ārzemēm. Ja paraugos, kas notiek apkārt manai saimniecībai, secinu, ka te dzīvo veci cilvēki, dzērāji, pensionāri un tādi, kas neko negrib darīt. Pēdējais variants – mājas stāv tukšas.”
Noplicina zemi
“Latvieša būtība izmainās, uz to iet visa pasaule. Agrāk es ļoti pārdzīvoju – gan par to, ka zemes izpērk ārzemnieki, gan par viņu saimniekošanas metodēm un ķīmijas izmantošanu. Tagad es pret to vairs nekaroju. Tur neko nevar izdarīt. Pasaule iet uz priekšu,” ar nožēlu secina lauksaimniece. Tautasdziesmās apdziedāto latvieša tieksmi pēc savas zemes viņa sauc par izzūdošu vērtību, jo jaunā paaudze izvēlas dzīvi ar komfortu pilsētā, nevis saimniekošanu laukos. Arī dainās apdziedāto Latvijas zemnieka saudzīgo attieksmi pret zemi viņa sauc par izzūdošu vērtību. “Redzu, kā lielie graudu audzētāji noplicina zemi. Zeme kļūst nedzīva. Augsnē vērojams erozijas process, jo zemē piecus, sešus gadus pēc kārtas tiek sēti kvieši. Nekāda augu seka netiek ievērota. Minerālmēslus uzgāž, un viss. Bet mēs taču visu to ēdam.”
Arī latviešu zemnieki shēmo
Tieši graudu audzētāji ir viņas rūpju lokā. Iemesls – blakus viņas saimniecībai tiek audzēti kvieši ar mūsdienīgām metodēm. “Nesapratu, kāpēc kviešu lauku pirms nokulšanas apindē ar raundapu. Kaut ko tādu agrāk nebiju redzējusi. Bet tagad tā dara, lai būtu izdevīgāka cena, lai nav jātērējas kaltēšanai. Bojājam savu veselību, bet neviens par to nekreņķējas. Iesaku cilvēkiem aizdomāties, kāpēc graudaudzētāji Latvijā no lauksaimniekiem ir visnaudīgākie?” jautā lauksaimniece. Viņas versija – viņi pakļāvušies globalizācijai un, “tāpat kā uzņēmēji, izkoduši shēmas, kā var labi nopelnīt pat neražas gados”. “Lielajiem zemniekiem ir nodokļu atlaide par katru apstrādāto hektāru. Pat kursos mums lektore mācīja, ka zemniekam ir izdevīgi kļūt par nodokļu maksātāju, ja viņš apsaimnieko vismaz 30 hektārus zemes. Agrāk nesapratu, kāpēc veldrē sakritušos labības laukus graudaudzētājs tik un tā nobrauc. Viņš tā dara tāpēc, lai saņemtu subsīdijas. Pat tajos gados, kad ir slikta raža, viņš nezaudē. Bet labas ražas gadījumā viņš labi nopelna. Šādu situāciju var salīdzināt ar uzņēmēju shēmošanu – viņi izdomā, kā apiet likumu un nopelnīt. Lauksaimniecībā notiek tas pats. Kāpēc valdība neskatās uz to?”
Uztraucas tikai par ķīmiju
Cīņā pret globalizāciju Rita vairs neiesaistās, agrāk gan strīdējusies ar cilvēkiem, kuri domā citādāk: “Cenšos nekreņķēties par to, ko vairs nevaru izmainīt. Tam nav jēgas.” Taču ir joma lauksaimniecībā, kas zemnieci joprojām satrauc – tā ir pārmērīga ķīmisko preparātu lietošana. “Visvairāk žēl savu bērnu, kuri neapzinās, kādu pārtiku ēd. Esmu pārliecināta, ka ķīmija ir vainīga pie lielas daļas alerģiju. Kad man bērni bija mazi, bija grūti, jo nevarēja dabūt sviestu un gaļu. Tagad vecākiem daudz grūtāk ir kaut ko nenopirkt. Bet man liekas, ka pret šādu sistēmu neko vairs nevar izdarīt, jo visi vēlas dzīvot komfortā. Neviens bērns negrib garas stundas pavadīt biešu vagā, tās ravējot. Savukārt es nedrīkstu nokaut jēru un kaimiņam to pārdot, es nedrīkstu pārdot cūkas gabalu bez dokumentiem. Pat palīdzēt zemnieku saimniecībā kaimiņš kaimiņam nevar, bet latvieši agrāk gāja viens otram palīgā, rīkoja plašas talkas. Tagad var notikt tā, ka atbrauc inspekcija un zemnieks nevarēs “atmazgāties”, kāpēc kaimiņš strādā kaimiņa saimniecībā.”
