“Vai kādreiz ir bijis slikti tiem, kuri kaut ko dara?” jautā Bunkas pagasta zālāju sēklu audzētājs Viesturs Niedols. Vasara bijusi labvēlīga, bet nesenais lietus gan pasliktinājis graudu kvalitāti, gan veicinājis nezāļu attīstību. Taču kopumā – labs gads. Klēts būšot pilna.
Pērn Viesturs piepildījis klēti, sertificējis sēklu un domājis – kas to visu nopirks? Bet gandrīz pietrūcis. Klienti ir visā Latvijā, izaudzēto Viesturs realizē arī AS “Latvijas šķirnes sēklas”, kur ir akcionārs. Pircējam no šī starpnieka pirkt gan esot ļoti neizdevīgi – sanāk gandrīz divreiz dārgāk. “Tas nav labi,” uzskata Viesturs. Kā sēklaudzētājam viņam tas ir izdevīgi, tomēr “starpnieku būšana” nav īsti pa prātam arī citās jomās. Ne velti lauksaimnieki rezerves daļas braucot pirkt uz Lietuvu, kur tās var dabūt uz pusi lētāk nekā Latvijā. Nesen kaimiņš Rietavā nopircis piekabi par 3000 eiro (2100 latu). Viesturs avīzē redzējis sludinājumu, ka Latvijā šādu piekabi piedāvā par 4800 latiem. “Tas nav pareizi, ka grib “uzvārīties” vienā dienā,” viņš saka par starpnieku pelnītkāri.
“Ja piena ražotājiem maksā nedaudz virs 20 santīmiem par litru, bet cena veikalā tuvojas latam, kaut kas nav kārtībā. Visvairāk pelna tirgotājs. Nesaprotu, vai tās lietas ir tik grūti sakārtot. Tas mani tracina.”
Uz lauka pārdomā dzīvi
“Nevajag sevi sadalīt pirmreizinātājos, mētāties no vienas nozares uz otru, tad nav ne šis, ne tas,” Viesturs saka par noturību izvēlētajā nozarē.
Konkurence sēklaudzētāju starpā nepalielinās, jo jauniem “spēlētājiem” specifiskajā nozarē ienākt esot gandrīz neiespējami. “Tā ir piņķerīga lieta,” atzīst Viesturs. Ļoti dārgas ir sēklu ražošanas iekārtas.
“Sākt uzņēmējdarbību Latvijā praktiski nav iespējams,” uzskata saimniece Dzintra Niedola. Jaunajiem piesolītās programmas esot tikai “uz papīra”. Pirms pusotra gada saimniekošanu kā jaunais zemnieks sācis dēls, bet no valsts puses nav bijis tāda atbalsta, kas to veicinātu. Nodokļi “skrēja pa priekšu”. “Uzņēmējdarbību var sākt tikai ar ģimenes spēkiem,” pārliecinājusies Dzintra.
Viesturs tikko noklausījies radio pārraidi par elektroenerģiju un spriež: ja par tās pievilkšanu no staba līdz 18 metru attālajam skaitītājam jāsamaksā vairāk nekā 1400 latu, tad “kaut kas ir dēlī”. Viņš savā klētī mēnesī patērējis elektrību par 180 latiem pēc parastā tarifa, bet samaksājis 500 latu kā uzņēmējs. “Kāda te uzņēmējdarbība?” Tāpēc daudzi uzņēmumi tikuši likvidēti.
Viesturs smej, ka, strādājot uz lauka, ir daudz laika pārdomām par dzīvi.
Tā secinājis, ka laukos ir tikai viena “problēma” – jāstrādā. Un ir “skrobīgs”, ka pēc Atmodas daudzi jau trešajā paaudzē neredzot, kā vecāki strādā. Viesturs “met akmeni” arī baznīcu dārziņā, jo tieši tās esot aizsākušas “humpalu” dalīšanu, pieradinot cilvēkus par sevi nerūpēties. “Kāda grūta dzīve? Rūpējies par sevi, un viss būs kārtībā,” zina Viesturs.
Pirms vēlēšanām bijis kauns klausīties, ka visu prasa no deputātiem. “Ja tu uz vēlēšanām neej, tad tev nav nekādas tiesības no pašvaldības ko prasīt.” “Ko man dos?” vietā vajagot likt jautājumu “Ko es dodu?”. “Lopus tur veči, nevis tie, kuriem bērni jāaudzina,” novērojusi Dzintra.
Tonna – tā nav problēma
Taču pieredzēta arī lauku attīstība. Agrāk uz katra no daudzajiem kolhoza traktoriem strādājis pa cilvēkam, bet nepieciešamo nekad nav varējuši padarīt laikā. Tagad to pašu zemes platību apstrādā pavisam mazs cilvēku skaits un viens paveicot to, ko agrāk nevarēja desmit.
Izaugsme esot redzama arī pašu saimniecības uzskaites grāmatās. Ja agrāk normāla raža bijusi 400 kilogrami no hektāra, tad tagad atsevišķām kultūrām “tonna – tā nav problēma”.
Kurzemes pusē lauki ir sakopti, nav brīvas zemes, novērojuši Niedoli. Pārsteigti bijuši Ogres apkārtnē, kur milzīgās platībās redzējuši nepabeigtas ēkas un nekoptu zemi. Niedoli spriež, ka pie tā vainīga “trekno” gadu kredītu politika, it īpaši būvniecībā. “Neviens nesaprata, ka tā darīt nedrīkst. Un par to varam “pateikties” valdības tuvredzībai vai mērķtiecīgai rīcībai.” Cilvēki ar zināšanām lauksaimniecībā un saimniekošanā kredītus izlietojuši mērķtiecīgi, bet bijuši arī tādi, kas paņēmuši naudu ar domu: nu es parādīšu, kā jāstrādā.
“Svarīgi, lai cilvēki nepamuktu no zemes,” uzskata Viesturs un ir gandarīts, ka neviens no ģimenes nav aizbraucis darbā uz ārzemēm.
Kad satiekot kādu no Īrijas vai Anglijas atvaļinājumā atbraukušo, Viesturam uz mēles esot “nekaunīgs” jautājums: “Nu, tev kabatā noteikti ir baigais piķis?” Atbilde – klusums.
Selekcionāri paliek “bešā”
Viesturs ir pret “drausmīgo birokrātiju”. “Katru mēnesi atskaites iesniegt – kam tas ir vajadzīgs?” Cilvēki, kas tās apstrādā, ir “neražojoša sfēra”, pievienotās vērtības tur nav. “Pievienotā vērtība ir tad, kad es nokuļu, pārdodu un samaksāju valstij nodokļus”. “Visa grāmatvedība un lietvedība pakārtota tā, lai zemnieku var viegli kontrolēt,” piebilst Dzintra. Taču tai pat laikā statistika – “galīgi garām”. Tā neatspoguļojot reālo situāciju, jo ne visi godīgi iesniedzot datus. Viesturs atgādina, ka tieši statistika bija pie vainas pašreizējam zemajam tiešmaksājumu līmenim. “Valstī nav nekādas kontroles, kas notiek,” spriež Dzintra. Statistika esot piesegs kādam “melnajam caurumam”.
Niedoli gatavojas pārbaudīt ar autoratlīdzību saistītu lietu. Viņi kārtīgi maksājot par šķirnes izmantošanas tiesībām, bet, iespējams, ārzemju sēklaudzēšanas firmas un citi kolēģi to nedarot. Turklāt šķirņu autori – selekcionāri – paši nesaņem gandrīz neko, nauda aizejot valsts kasē.
Taču Niedoli ir optimisti. “Esmu ļoti apmierināta ar dzīvi,” saka Dzintra. “Esmu priecīgs, ka dzīvoju laukos,” neslēpj Viesturs.
