Pašnāvības ir problēma, kas nebeidz raisīt diskusijas. Pašnāvības riska faktori ir nabadzība, parādi, bezdarbs, klimats ģimenē un nedrošība par nākotni.
Ārvalstīs veiktie pētījumi liecina, ka iedzīvotāju garīgo veselību ietekmē labklājības pavājināšanās.
Domā par pašnāvību
Nespēja pielāgoties pārejai no sociālisma uz kapitālismu, grūta bērnība – biežāk dzirdētie pieļāvumi, kāpēc paziņa, kaimiņš, darbabiedrs izšķīries par aiziešanu no dzīves.
Viens pašnāvnieks ietekmē vismaz sešu līdzcilvēku dzīves, bet ne tikai aizgājēja tuviniekus satrauc fakts, ka Latvijā pašnāvībās mirušo skaits ik gadu ievērojami pārsniedz transporta negadījumos bojā gājušo skaitu. Suicīda rezultātā vidēji ik dienu zaudējam pa vienam cilvēkam.
Liepājas Piejūras slimnīcas Psihiatriskās klīnikas vadītājs Imants Strolis neuzskata, ka bērnības pārdzīvojumi noved līdz pašnāvībai, jo ideālu ģimeņu praktiski nav. “Reti, bet diemžēl arī bērni izdara suicīdus, ar jauniem cilvēkiem pēc divdesmit ir krietni nopietnāk. Reti kurš nodzīvo visu mūžu, nepieļāvis tādu iespēju, pasaulē ir vairākas kultūras, kurās pašnāvība tiek slavināta. Otrā pasaules kara laikā bija kamikadzes. Tas noteikti nav tikai garīgās veselības jautājums,” uzsver psihiatrs. Piemēram, morālu apsvērumu dēļ nošaujas slaveni armijas ģenerāļi. Kāds aiziešanā redz vienīgo glābšanas riņķi, iestriegot parādsaistību purvā, apmaldoties attiecību vai ideālu labirintā. Ne mazums mīlnieku traģiski šauro bezizeju meklējuši cilpā.
Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) statistika vēsta, ka pašnāvības iespēju apsvēruši vai plānojuši 2,8% Latvijas iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 64 gadiem. Labā ziņa – pabeigto pašnāvību skaits 2014. gadā, salīdzinot ar 1995. gadu, kad mūsu valsts bija vienā no pirmajām vietām pasaulē, samazinās.
Pagrūž depresija un atkarības
Medicīna biežāk skatās psihiatrijas virzienā, kur spektrs ir ļoti plašs. Suicīda iemesls var slēpties dziļi, bet tipisks ir depresīvs stāvoklis, kas piemeklē dažādu, arī sirds, slimību pacientus, norāda I. Strolis. “Gandrīz puse cilvēku pēc infarkta pārdzīvo zināmu depresīvu noskaņojumu, sākot no dažām stundām. Ja uz nedēļām vai mēnešiem, mēs runājam par klīnisko jeb lielo depresiju.”
Arī atkarību stāvokļi bieži izsauc pašnāvības. “Statistiski to varēja novērtēt padomju laikā: sākoties cīņai pret alkoholu, pašnāvību skaits ievērojami samazinājās. Alkohols ļoti iesvārsta garastāvokli: sākumā ir eiforija, tad pretējais stāvoklis – saasinās samilzušas attiecības. Atkarīgajiem ir īpaši pārdzīvojumi, pārmērīga vainas un kauna sajūta par nodarīto. Reibums ne tikai noņem bremzes, bet arī pašaizsardzības instinktu. Pirms pašnāvības alkoholu, kam ir zināmas anestētiskas īpašības, drosmei iedzer ne tikai atkarīgie.”
Manipulē, lai biedētu, iežēlinātu
Starptautiski dati liecina: uz katru pašnāvībā mirušo pieaugušo vismaz divdesmit citi izdara pašnāvības mēģinājumus. Tos galvenokārt reģistrē pēc “ātro” izsaukumiem, taču ne visi nonāk psihiatriskajā klīnikā.
“Ar zālēm saindējušos biežāk aizved uz reģionālo slimnīcu. Tur parasti notiek kuņģa skalošana, bet var aiziet līdz mākslīgai nierei, jo dažas vielas izdalās lēni. Kad cilvēks attapies, tiek pieaicināts psihiatrs, kurš izvērtē stāvokli. Daļai cilvēku ir kauns, viņi noliedz pašnāvības mēģinājumu, mazliet vairāk tablešu esot iedzerts slikta miega vai uztraukuma dēļ. Ne bieži, bet pie mums atved tos, kuri uzrāda pārliecinošas pazīmes,” zina psihiatrs. Tagad pašnāvības mēģinājums nepārvelk treknu svītru šofera tiesību iegūšanai. Pat visnopietnākās diagnozes, ja tās tiek kontrolētas, pieļauj kļūt par autovadītāju.
Ventspilī pirms vairākiem gadiem sieviete ar diviem bērniem ielēca Ventā, tamlīdzīgus gadījumus medicīniski sauc par paplašināto pašnāvību. Savukārt paškaitēšana ir aprēķins kādu iebiedēt, iežēlināt. “Varbūtība, ka cilvēks nomirs, vairākas reizes skrāpēdams vēnas, ir nulle. Zinām dažus atkarīgos, kas sola alkohola reibumā pakārties, ja nedos naudu. “Ātrie” viņus ved pie mums, jo kāršanās ir bīstama: var izdoties, pat īsti negribot. Dažs manipulators pie mums nokļūst vairākas reizes gadā: kā iedzer, tā parādās tendence sev kaut ko nodarīt, bet otrā rītā teic, ka jāiet uz darbu, kārtot darīšanas. Suicidālās domas vērtējam kā personības traucējumus un izlaižam, jo viņi ļoti grib dzīvot. Diemžēl, ja cilvēks to mēģinājis darīt nopietni, ir liela varbūtība, ka līdzīgā situācijā darīs atkal, līdz izdodas.”
Aicina nenovērsties
Mīti un aizspriedumi sabiedrībai liedz atpazīt potenciālā suicīda pazīmes. Tiek uzskatīts, ka lielu daļu pašnāvību izdara bez iepriekšēja brīdinājuma. Biežāk gan ir vērojamas pārmaiņas cilvēka izteikumos, attieksmē un uzvedībā. Mīts – pašnāvnieciskas tieksmes ir nepārejošas. Fakts – paaugstināts pašnāvības risks nereti ir īstermiņa, atkarīgs no konkrētas dzīves situācijas. Gatavojoties pašnāvībai, cilvēks neapzināti svārstās starp vēlmi dzīvot vai mirt. Piezvanīšana kādam, ciemos atnākšana īstajā brīdī var izglābt dzīvību.
Klīniskās depresijas pazīmes tuviniekiem būtu jānovērtē un jāveicina vēršanās pie speciālista. Lielākoties depresīvus stāvokļus ārstē medikamentozi un ar psihoedukāciju (izglītošanu).
Atbalsts strupceļā nonākušajam ir krīzes centra “Skalbes” diennakts palīdzības tālrunis. Kopš 2012. gada saņemti 7,5 tūkstoši zvanu.
Latvijā turpinās SPKC un Veselības ministrijas 2014. gadā atklātā kampaņa “Nenovērsies!”, kas aicina atpazīt savas un līdzcilvēku psihiskās veselības traucējumu pazīmes, nebaidīties laikus vērsties pēc specializētas palīdzības, mazina aizspriedumus (stigmu) pret personām, kuras ar šiem traucējumiem slimo. Mājaslapā www.nenovērsies.lv atrodama daudzveidīga informācija, ietverot viegli uztveramu materiālu par dažādiem psihisko traucējumu veidiem (depresija, šizofrēnija, demence, somatoforma veģetatīva disfunkcija, miega traucējumi, ēšanas traucējumi u.c.), to simptomiem, ārstēšanu un palīdzības veidiem. Ikviens interesents var veikt pašnovērtēšanas testu – lai noskaidrotu, vai cilvēkam nepiemīt depresijas pazīmes, vai ikdienas stress neliecina par nevēlamu trauksmi.
Palīdz atrast dzīves jēgu
Vitālijs Andrejevs ir valdes priekšsēdētājs biedrībā “The point of reference” un draudzes “Derības Dievs” Liepājas filiāles mācītājs.
“Jauniešu saietos runājam par dzīves vērtībām, gatavošanos ģimenes dzīvei, šķīstību – nevajag gulēt, ar ko pagadās, jātaupa sevi vienīgajam/vienīgajai. Saprotot, ka pašnāvība ir sāpīgs un aktuāls jautājums, sadarbojamies ar citām organizācijām. Dievs saka: cilvēkam nav tiesību atņemt sev dzīvību, ko nav sev iedevis, un pašnāvnieks noteikti nonāk ellē.”
Dvēseliski slimu deviņpadsmitgadīgu puisi uz draudzi atveduši paziņas. Viņš bijis sevī noslēdzies, pat nav pratis smaidīt un atzinies, ka neredz dzīvei jēgu. Piedzimis pirms laika, sverot vienu kilogramu, un vecāki no viņa atteikušies. Izaudzis pie omītes, juties atstumts, nevajadzīgs.
“Depresīvs stāvoklis ir solis līdz pašnāvībai. Sākām puisim palīdzēt, stāstīt, ka Dievam ir nodoms priekš katra cilvēka. Ka katram savs aicinājums un talanti. Jauniešu seminārā lūdzām par viņu un turpinām lūgt. Puisis sāka aizdomāties, ka kādam var būt vajadzīgs, noderīgs. Pēc gada viņš sāka smaidīt un meklēt nodarbošanos, jo saprata, ka kāds viņu mīl, izrāda uzmanību. Tagad puisis palīdz draudzes saimnieciskajos darbos. Protams, vēl jāpiestrādā pie uzvedības audzināšanas, jāmāca higiēnas lietas.”
Nomākta, uz visiem dusmīga pirms deviņiem mēnešiem draudzē ieradusies meitene no audžuģimenes. Mīlestību nesaņēmusī jutās visiem vienaldzīga, īsziņās Vitālija sievai sūdzējusies, ka dzīvē galīgi neiet.
Jauniešu nometnē četrpadsmitgadīgajai meitenei uzticēti vadītājas palīdzes pienākumi, mācītājs iegalvojis, ka Dievs viņu radījis ļoti labu un skaistu un Visuvarenajam priekš viņas ir plāns. Saņēmusi pirmo “uzpleču zvaigznīti”, viņa sajutusies novērtēta, nu pati gribot palīdzēt kādu izvilkt no bedres.
Vaino mīlestības trūkumu
“Manuprāt, cilvēks to nespēj panākt, tikai Dievs,” teic kristietis. “Zinātne, psiholoģija sāpi iestumj dziļāk, noglabā, bet neatbrīvo no bezjēgas. Pēc laika dziļa depresija atsākas “ne no kā” un rozes šķiet pelēkas.”
To var izsaukt atstumtība no draugu un vienaudžu, bet visvairāk – no vecāku puses. “Ja māte vai tēvs atļaujas pateikt: tu esi kļūda, tu man neesi vajadzīgs, labāk būtu nomiris pie dzimšanas, cilvēks, ja ar viņu nestrādā, savā prātā to uzņem kā patiesību, kas vienmēr dod negatīvu rezultātu. Ja, gaidot mazuli, vecāki ieciklējas uz vienu dzimumu, bet piedzimst pretējais, atstumtība sākas jau mātes miesās. Tāpat ja grūtniecība norit sarežģīti un topošā māte sliktā pašsajūtā vaino augli.”
Portālā “Draugiem.lv” Vitālijs uzmeklējis Anglijā strādājošu divdesmit astoņus gadus jaunu vīrieti, kurš staigājis pa dzelzceļa sliedēm, meklējot pašnāvības vietu, jo viņu pametusi meitene. “Uzaicināju draudzēties, norādīju rakstu vietas Bībelē, sāku lūgt par viņu. Puisis atbildēja, ka Dievs viņam nav vajadzīgs, deva priekšroku aliņam, draugiem, un pazuda. Ja cilvēks negrib, nav jāuzbāžas.”
Pēc trīs mēnešiem Vitālijs saņēmis pateicības vēstuli, jo situācijā – mest cilpu kaklā vai mesties ceļos – vīrietis izvēlējies pēdējo un dažos vārdos palūdzis palīdzību, spēku Dievam. Atgriezusies vēlēšanās dzīvot, ko piepilda darbs, ģimene un kalpošana. “Nav svarīgi, kurā draudzē iesaistīties, galvenais – lai tā ir baznīca, kurā tic Jēzum Kristum. Nav noslēpums – arī sātanistiem ir baznīca.”
